Bīriņu ūdenstorņa vēja rotors


Līdztekus pašam ūdenstornim, Bīriņos atjaunots arī sākotnējā ūdens sūknēšanas mehānisma “dzinējs” – vēja rotors. Līdz ar daļēji saglabājušos rotoru Grundzāles muižā, kā arī zudušajiem rotoriem Bindēs, Penkules pagasta Sēju mājās un Trapenes muižā, tas ir viens no nedaudzajiem dabā redzamajiem 19.gs. muižu saimniecības modernizācijas lieciniekiem.

Uz mūra cilindra pietiekami augstu izvietotās cisternas spēja nodrošināt pastāvīgu un pietiekamu ūdens spiedienu. Savukārt, lai ūdeni līdz šīm cisternām uzceltu, bija nepieciešamas mehāniskas ierīces. Ūdens sūknēšanai ar vēja spēku darbināti spārni izmantoti jau sākot ar 9. gadsimtu. Bīriņos izmantotā tā sauktā daudzlāpstiņu vēja rotora izgudrotājs 1854. gadā Daniels Haladejs (Halladay). Sākotnējo koka latu konstrukciju pakāpeniski nomainīja tērauda daļas, un šādā formā 19. gs. 2. pusē rotori sasniedza arī Latviju. Ap gadsimtu miju šādi vēja rotori gan ar, gan bez torņiem bija izplatīti kā Eiropā, tā arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā, kur tie joprojām ir neatņemama lauku ainavas sastāvdaļa.
Bīriņos rotors novietots ažūras, ar diagonālsaistēm sastiprinātu velmētu profilu piramīdas augšdaļā, tam atjaunots arī rats un stūre. Piekļūšanai pie mehānisma vienā piramīdas malā izbūvētas kāpnes. Augšējā daļā divos līmeņos apkalpes laipas; laipu balsta gredzenveida metāla konstrukcijas.

- – -
Izpēte un konstrukciju interpretācija: arhitekts Artūrs Lapiņš
Rasējumi: arhitekta asistents Mikus Stašs
Pasūtītājs: Saule Bīriņu pils SIA, Jānis Vimba
Būvnieks: Balsts R SIA

This entry was posted in 2018, Industriālais mantojums, Restaurācijas projekts. Bookmark the permalink.

Comments are closed.