Francijas eksperta Olivjē Puasona lekcija

 

Latvijas Arhitektūras muzeja telpās 7. septembrī notika Francijas eksperta, arhitekta un mākslas vēsturnieka Olivjē Puasona (Poisson) lekcija “Parīzes Dievmātes katedrāle”, veltīta izcilā pieminekļa restaurācijai pēc postošā ugunsgrēka 2019.gada 15.aprīlī. Pasākumu rīkoja Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde sadarbībā ar Francijas Kultūras institūtu, un tas pulcēja plašu speciālistu loku.

Ežēns Violēlediks un senāka katedrāles atjaunošanas pieredze

Franču arhitekts Ežēns Violēlediks (Viollet-le-Duc, 1814-1879) iepriekšējos vērienīgos katedrāles atjaunošanas darbus vadīja laika posmā no 1844. līdz 1869.gadam. Kamēr viņa laikabiedru izglītība bija orientēta uz klasicismu, Violēlediks pašmācības ceļā izstudēja arī viduslaiku arhitektūru. Kad radās nepieciešamība atjaunot viduslaiku baznīcas, izrādījās, ka tā laika klasiskajiem arhitektiem šādi uzdevumi ir pārāk sarežģīti, un tā jaunais censonis tika pie sava pirmā restaurācijas projekta – Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas Vezelē (Vézelay) pilsētā. Veiksmīga šī projekta realizācija noveda pie jauniem pasūtījumiem, un Violēledikam tika uzticēta arī Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošana.

19. gadsimta izpratnē restaurācija pieļāva vērienīgus pārveidojumus un jauninājumus. Tā E. Violēledika restaurācijas ietvaros katedrāle tika pie ievērojamas pārbūves, piemēram, veikta zudušo arkbutānu atjaunošana, četru līmeņu logailu ieviešana atsevišķās vietās, smailes izbūve starp abiem torņiem, rozes loga atjaunošana, Lielās Franču revolūcijas laikā zudušo skulptūru atkārtota izgatavošana u.c.

Lekcijas turpinājumā Olivjē Puasons iepazīstināja ar piemēriem, kā savulaik tikuši atjaunoti degušie jumti citās baznīcās. Lai nerastos jauni pilnīgas izdegšanas riski, agrākās koka konstrukcijas aizstāja ar citiem materiāliem. Piemēram, Šartras katedrāles jaunās jumta konstrukcijas veidotas no metāla (1841), Ruānas katedrāles torņa smaile no jauna tika uzbūvēta no čuguna (1822), bet Reimsas katedrāles jumta konstrukcijas – no saliekamām dzelzsbetona konstrukcijām (1924).

Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošana pēc 2019.gada ugunsgrēka

Vēsts par traģisko ugunsnelaimi 2019. gada 15. aprīļa naktī zibenīgi aplidoja visu pasauli. Kā lekcijas ievadā sacīja NKMP vadītājs Juris Dambis “Kad dega Parīzes Dievmātes katedrāle, mēs visi jutāmies kaut ko zaudējuši. Tas kārtējo reizi pierādīja, cik mantojums ir trausls un cik ļoti tas pieder visai sabiedrībai kopumā”. Ugunsgrēka rezultātā tika pilnībā nopostīta jumta konstrukcija un pats jumts, kā arī  E.Violēledika uzbūvētā torņa smaile.

Pirmie pēc ugunsgrēka paveiktie darbi bija būvgružu izvākšana un katedrāles konstrukciju nostiprināšana. Tā kā ugunsgrēka laikā katedrālē notika atjaunošanas darbi, tad tobrīd tā bija metāla stalažu ieskauta. Tika izgatavotas papildus konstrukcijas virs deformētajām sastatnēm, lai alpīnisti varētu droši tās demontēt. Tā kā uzreiz pēc ugunsgrēka nebija zināma velvju tehniskā noturība un bija bažas par to iebrukšanu (dažas velves jau bija sagruvušas, uz citām biezā kārtā bija sagūlis sadegušais jumta materiāls), tad iekštelpās cilvēki netika laisti – būvgruži no katedrāles iekštelpām tika izvākti ar robotu palīdzību. Tā kā jumta konstrukcijas bija nodegušas, zem katedrāles sānos esošajiem arkbutāniem tika izbūvētas atslogojošas arkas, lai tie nespiestu uz katedrāli un neradītu papildus draudus konstrukciju sagrūšanai.

Šo darbu veikšanai bija nepieciešams viens gads, un tagad ir iespējams ķerties klāt pie pašiem katedrāles atjaunošanas darbiem.

Profesionāļu diskusijās tika panākts lēmums, ka ar tradicionāliem paņēmieniem tiks atjaunots gan ēkas ārējais veidols, gan visas koka konstrukcijas iekšpusē. Par laimi, katedrāles jumta konstrukcijas iepriekš tikušas labi dokumentētas, līdz ar to nebūs problēmu tās precīzi atjaunot pirms ugunsgrēka stāvoklī. Jumta konstrukciju atjaunošanas darbus paredzēts veikt, izmantojot oriģinālo materiālu – ozolkoku. Jau šobrīd tiek gatavoti darbam nepieciešamie 2000 ozolu baļķi – tos gādā gan no valsts īpašuma mežiem, gan dāvina privātīpašnieki. Tādējādi Parīzes Dievmātes katedrāle būs ievērojams būvkultūras paraugs, atjaunojot ne tikai tās arhitektonisku veidolu, bet arī sekmējot tradicionālo amatniecības tradīciju stiprināšanu un sekmēšanu.