Mūsdienās tikai zinātājs var pateikt, ka pagalmā starp Laipu – Šķūņu un Amatu ielām ieslēpies brīvstāvošs namiņš, kas rekonstruēts dzīvojamās ēkas vajadzībām.
Šajā teritorijā kopš 13.gs. mitinājās franciskāņu klosteris. Reformācijas laikā 16.gs. klosteri likvidēja, tā ēkas nojauca, zemi sadalīja vairākos apbūves gabalos. Pēcreformācijas periodā tapis arī apskatāmais namiņš, kas šobrīd ieslēpies Vecrīgas pagalmā netālu no Līvu laukuma. Ēkas sākotnējā izmantošana neskaidra – tajā acīmredzot izvietota kāda no saimnieciskajām funkcijām. Līdz 1967. gadam ēkas apjoms bija nedaudz lielāks – tā sānos atradās piebūve, kuru pēc nojaukšanas tā laika restaurācijas projekta arhitekts Gunārs Jansons tomēr atzinis par oriģinālu. Rekonstrukcijas gaitā saglabāts ēkas kā Vecrīgai netipiska – brīvstāvoša apjoma statuss, piemērojot to vienģimenes dzīvojamās ēkas (!) vajadzībām. Vietas romantiskās gaisotnes saglabāšana bija viens no projekta vadmotīviem un realizācijas virsuzdevumiem.
Būves ārsienu deformācijas sākušās neilgi pēc tās uzcelšanas un uz šo brīdi pie sienu augstuma 4,5m sastāda 20cm (!). Ģeoloģiskajā izpētē ēkas vidusdaļā konstatēta vājas grunts josla, kas liecina par senu pazemes ūdens teces vietu no pilsētas vidienes apkārtmūra virzienā. Ēkas būvnieki pamatus šajā sanesumu un dūņu slānī bija izveidojuši tieši tāpat, kā blakus esošajā relatīvi nesošajā gruntī, kā rezultātā ēka bija (un joprojām ir) ievērojami sasvērusies. Ēkas vidus daļā no jauna izbūvētais masīvais dūmenis, kas 3.stāva līmenī ar lielas arkas palīdzību saslēdzas vienotā izvadā uz ēkas kores, ir arhitektonisks elements, kas veic arī ārsienu atbalsta un sasaistes funkciju. Nelielais stāvu skaits ļāva pastiprināt tās pamatus, zem ēkas izbūvējot monolītu dzelzsbetona plātni.
Rekonstrukcijas gaitā saglabāts Vecrīgai netipisks – brīvstāvošs ēkas apjoms. Jaunā ēkas funkcija – vienģimenes dzīvojamās ēka (!) – lieliski atbilst gan tās nelielajam apjomam, gan ekskluzīvajam izvietojumam. Pēc rekonstrukcijas ēkai ir 4 stāvi, dodot mājvietu muzikālajam mājas saimniekam un viņa ģimenei. Par sākotnēji citādāku apjomu liecina arī tikai vienā fasādes pusē izvietotā dzega un vienpusējs stūra rustojums galvenajā fasādē. Apjoma vizuālai līdzsvarošanai un arī efektīvākai lietus ūdens novadīšanai ēkas A fasādē 2.stāva līmenī izveidots balkons – apjoma atjaunošana 1.stāvā vēl vairāk sašaurinātu jau tā nelielo pagalmu…
Deformāciju dēļ Z fasādē sākotnējās nišas aizpildījums praktiski bija atdalījies no pārējā mūra. Rekonstrukcijas laikā šis aizpildījums izņemts, radot aizmugures fasādē stiklotu ailu, kas dod papildus apgaismojumu gan 1.stāva dzīvojamai istabai, gan arī 2.stāva guļamistabai. Privātumu starp apskatāmo ēku un blakus apbūvi palīdz saglabāt Z pusē esošs ozols, kura pavēnis vasaras laikā no pārkaršanas pasargā arī jumta stāva telpas. Kā fasādēs, tā arī iekštelpā saglabāts un papildināts raupjais sienu apmetums, radot faktūrām bagātu un glezniecisku virsmu.
Projekta arhitekts: Artūrs Lapiņš
Būvkonstrukcijas: Jurijs Lācis
Arhitektoniskā izpēte: Juris Zviedrāns
Projekts: 2003. gads
Realizācija: 2003. – 2009. gads