Homburgas sarunu (Homburger Gespräche. Bökler-Mare-Balticum-Stiftung) un piektā profesora Stena Karlinga (1906-1987) piemiņai veltītā konference ” Nesvarīgas lietas? Materiālā un ceremoniālā baznīcu prakse 16., 17. gadsimtos Baltijas jūras reģionā”, norisinājās no 2017. gada 14.-16. septembrim Tallinā Nigulistes baznīcā. Kārtējā konference šoreiz izskanēja Martina Lutera sāktās baznīcas reformācijas 500. gadadienas zīmē.
Svētbilžu pielūgšana, katoļu baznīcas greznības mīlestība, ceremoniju un garīdznieku tērpu grandiozitāte, tāpat kā indulģenču pārdošana bija svarīgākie baznīcas reformatoru sastādītās kritikas punkti. Tomēr tikai 1548. gadā Vācu nācijas Svētās Romas impērijā sākās nozīmīgāks disputs par lietu nozīmi un evanģēliskās baznīcas attieksmi pret liturģijas materiālo ietvaru jeb “nesvarīgajām lietām”, kas galu galā tika formulēts 1570. gada dokumentā “Formula Concordiae“.
Konferences organizatori vēlējās aktualizēt agro jauno laiku luterāņu baznīcas vēstures kompleksu pētniecību. Tajā pat laikā svarīgi bija noskaidrot, vai pastāv kaut kas, ko var attiecināt uz “reģionālu praksi”, tāpēc konferencē apskatītās tēmas fokusējās uz teritorijām Baltijas jūras reģionā.
– – –
Ievadlekciju lasīja Oksfordas Brookes Univeritātes profesors Andrew Spicer. Viņš runāja par Lutera un citu reformatoru attieksmi pret baznīcas materiālo kultūru, kas apzīmēta kā Adiaphora jeb nesvarīga lieta, “kura nav ne Dieva noteikta, ne noliegta”.
Konference sākās ar Tallinas Mākslas Akadēmijas profesores Kristas Kodres ievadvārdiem un konstruktīvu Latvijas Lutera Akadēmijas teologa Gunta Kalmes ievadreferātu. Sekojošā ļoti intensīvā divu dienu darbā savā tēmai veltītā pieredzē dalījās Vācijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Igaunijas, Polijas, Latvijas speciālisti.
Greifsvaldes Universitātes profesors Gerhard Weilandt iepazīstināja ar Ziemeļvācijā bieži sastopamo praksi reformētajā baznīcā joprojām izmantot katoļu periodā lietotos tēlus un priekšmetus, tos pārveidojot. Tallinas Universitātes Vēstures, Arheoloģijas un Mākslas vēstures Institūta vadītāja Anu Mänd izsekoja zināmās izmaiņas Tallinas baznīcās 16. gadsimta 2. ceturksnī. Helsinku Universitātes pasniedzēja Elina Räsanen iepazīstināja ar Somijā izplatītu ikonoklasma paveidu – katoļu altāru radikālu pārveidošanu un turpmāku iekļaušanu evanģēliskās baznīcas liturģijā. Līdzīga pieredze bijusi arī Šlezvigas hercogistē (Duchy of Schleswig), par ko pārliecināja Bökler-Mare-Balticum-Stiftung priekšsēdētēja Ulrike Nürnberger.
Somijas Jyväskylä Universitātes pētniece Hanna Pirinen stāstīja par ziedotāju lomu Somijas luterāņu lauku baznīciņu interjeru izveidē.
Ar plašu ieskatu emblemātikas didaktisko tēlu lietojumā Pomerānijas luterāņu baznīcās uzstājās Polijas Vroclavas Universitātes pasniedzējs Marcin Wisłocki.
Par Upasalas katedrāles pārmaiņām 16. gadsimta gaitā runāja Upasalas Universitātes profesors Herman Bengrsson.
Igaunijas Mākslas muzeja pārstāve Merike Kurisoo ar jautājumu – “Vai tiešām nesvarīgas lietas?” atklāja Tallinas baznīcās rituālos lietoto priekšmetu pasūtījumus un izmaiņas 17. gadsimta gaitā.
Dānijas nacionālā muzeja pētnieks Martin Wangsgaard Jürgensen stāstīja par 1586. gadā Dānijas karalim Frederikam II dāvinātu luterānisma tradīcijās darinātu altāra retablu, kas paredzēts karaļa privātām meditācijām par cilvēka grēcīgo dabu un ticības sniegto pestīšanas iespēju.
Stokholmas Universitātes mākslas vēstures profesors Peter Gillgren iepazīstināja ar Zviedrijas luterāņu baznīcās 17. gadsimtā eksistējušu tradīciju veidot skulpturālu miruša Kristus tēla atveidu, kurš īpašā ceremonijā tika „apglabāts” Lielajā piektdienā un „augšāmcelts” Lieldienu rītā.
Toruņas Kopernika Universitātes pētnieks Piotr Birecki pievērsa auditorijas uzmanību Prūsijas zemju un Kēnigsbergas luterāņu baznīcu interjeriem.
– – –
Latviju konferencē pārstāvēja profesors Ojārs Spārītis un Arhitektoniskās Izpētes grupas mākslas vēsturniece Vija Strupule. Spārīša referāts bija veltīts maz pētītajai grēksūdzes lomai agrīnās luterāņu baznīcas liturģijā, kas materializējusies vairākos 17. gadsimta, 18. gadsimta pirmās puses grēksūdzes solos Kurzemes baznīcās (kas nereti līdz šim interpretēti kā Kungu soli). Profesora vēstījumu papildināja kultūras vēsturnieces Ievas Paulovičas ieskats Vidzemes baznīcu materiālā.
Vija Strupules referāta uzdevums bija izsekot Rīgas Doma baznīcas interjera attīstībai no reformācijas iedvesmotajiem svētbilžu grautiņiem 1524. gada pavasarī un vasarā līdz baroka polihromijas uzplaukumam 17. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kas saistāms ar viena meistara – krāsotāja Korda Meijera – vārdu.
– – –
Konferences darbs stiprināja pārliecību, ka Rīgas lielāko luterāņu baznīcu (izgleznotas bija arī Sv. Pētera un Sv. Jāņa baznīcas) greznie baroka perioda velvju un iekārtas priekšmetu figurālie un ornamentālie gleznojumi ir ievērības cienīga parādība ne vien lokāli, bet arī visā Baltijas jūras zemju reģionā. Ne Tallinas, ne Stokholmas, Helsinku u.c. lielo pilsētu galvenajās baznīcās tādi līdz šim nav zināmi. Tāpēc būtu jāturpina pētījumi, lai precizētu Rīgas baznīcu gleznojumu hronoloģisko un tipoloģisko vietu starptautiskā kontekstā.
