Ar pašvaldības sarīkotiem senās mūzikas deju priekšnesumiem un priekšlasījumiem atklāta Lielplatones muižas veļas māja jeb t.s. “vešūzis”. Salīdzinoši nelielās guļbūves atjaunošana ir pirmais solis iecerētajā Lielplatones muižas kompleksa atjaunošanas procesā.
Lielplatones muižas muižas komplekss izvietots starp Sidrabenes un Platones upēm. Kungu māja muižnieku Hānu ģimenei celta 1838. gadā pēc Kurzemes guberņas arhitekta E. J. A. Štrausa projekta. 1859. – 1860.g. tā pārbūvēta un paplašināta. Muižas kompleksā ietilpst parks, kalpu māja, veļas māja, stallis, klēts, kā arī dīķi. Veļas māja jeb vešūzis izvietots pa ceļam no ēkas uz Platones upi, acīmredzot, nodrošinot iespēju izmazgāto veļu izskalot upes ūdeņos.
Pēc stilistiskām un konstruktīvām pazīmēm vešūža celtniecību arhitekts Ilmārs Dirveiks attiecinājis uz 19. gs. nogali. Iespējams, datējums varētu tikt precizēts muižas kompleksa vēsturiskās izpētes gaitā. Objekta vēsturiskajā attīstībā var izdalīt vairākus secīgus periodus:
– 19. gs. beigas, kad tiek uzcelta muižas veļas māja (t. s. „vešūzis”).
– 20. gs. 20. gadi – pēc I Pasaules kara veļas māju pārveido par „piena māju” (t. s. „piennīca”). Veiktas lokālas izmaiņas iekštelpās un fasādes nokrāsotas baltas; bēniņos izbūvēta istaba.
– 20. gs. 2. puse – pēc II Pasaules kara 1. stāvs pielāgots 2 dzīvokļiem. Iebūvētas starpsienas un krāsnis, ierīkotas virtuves. Bojātais jumta segums pārklāts ar azbestcementa plāksnēm.
Ēkas sākotnējā funkcija noteikusi arī tās arhitektūru. Kubiskajam, ar četrslīpju šindeļu jumtu segtajam apjomam otrais stāvs izveidots ažūrs, radot telpu veļas žāvēšanai un vienlaikus guļbūvei netipisku ārējo veidolu.
Daudzie izmantošanas veidi bija atsājuši ietekmi uz ēkas nesošajām konstrukcijām. Uzsākot būvdarbus, nokalts sekundārais apmetums un konstatēta ievērojama ārsienu guļbaļķu iekšējās plaknes trupe. Lai nodrošinātu ēkas noturību, nomaināmo guļbaļķu apjoms diezgan ievērojami pārsniedza sākotnēji prognozēto. Restaurācijas gaitā demontētas sekundārās starpsienas un veikta būves konstruktīvā atjaunošana. Ēkas 1. stāvā gan ar ilustratīviem stendiem, gan praktiski – ar katliem, baļļām, pelnu sārmu un vārīšanu eksponēts veļas mazgāšanas process. 2. stāvā saglabāta sākotnējā funkcija – veļas žāvētava. 3. stāvā izvietota ekspozīcija – iekārtota istabiņa vešerienei, aprīkojot to ar gultu, skapi un galdu.
Neskatoties uz tehnisko stāvokli, ēku izdevies ne vien saglabāt, bet arī atjaunot kā savdabīgu 19. gs. saimnieciskās apbūves tipoloģisku paraugu, papildinot Lielplatones
muižas kompleksa apbūvi un parka ainavu.
– – –
Arhitektoniskā izpēte: arhitekts Ilmārs Dirveiks
Restaurācijas projekts: arhitekts Artūrs Lapiņš, inženieris Māris Bēnfelds
Autoruzraudzība: arhitekts Artūrs Lapiņš, inženieris Ģirts Pavlovs
Pasūtītājs: Jelgavas novada pašvaldība
