Ēka ir Valsts nozīmes Arhitektūras piemineklis, kas šobrīd atrodas avārijas stāvoklī. 2019. gadā veiktā arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija ir būtisks solis ēkas atdzimšanas ceļa sākumā. Briņķu-Pedvāles muižas apbūve (līdz ar Pedvāles skulptūru parku un Firksu-Pedvāles muižas apbūvi) iekļauta Pedvāles Mākslas parka sastāvā.
Kopš 1790. gada līdz pat agrārajai reformai 1920. gados muiža bijusi Brinkenu dzimtas īpašums.
Ēka ir vienkāršas Kurzemes muižas apbūves piemērs ar savām unikālām iezīmēm, kuras izceļ apbūves saistība ar izcilo Abavas senlejas ainavisko vidi.
1. būvperiods
Par Briņķu-Pedvāles muižas kungu mājas tapšanas laiku var uzskatīt 18. gadsimta 3.ceturksni.
Tipisks ir vienstāva ēkas apjoms – garens paralēlskaldnis ar augstu puspagrabu/cokolu un stāvu divslīpju kārniņu jumtu ar pusšļauptām jumtgalēm. Par unikālu atzīstama sākotnējā vēlā baroka stilistikā ieturētā fasāžu apdare (izpētes autors Andis Cinis, 1994), kurā apmetumā izcelti tumši pelēki reljefi pilastru silueti uz dzeltena fona.
Pirmā stāva sākotnējais plānojums ir raksturīgs līdzīgām 18. gadsimtā celtām kungu mājām, kur galvenais telpu izkārtojuma princips ir anfilāde. Gar ziemeļaustrumu garenfasādi izvietotas reprezentācijas telpas – zāle, ēdamzāle, saloni. Istabas gar dienvidrietumu garenfasādi, visticamāk, pildījušas dzīvojamo un guļamtelpu funkciju. DA galā novietota virtuve ar manteļskursteni. Puspagrabā telpiski un funkcionāli nodalītas četras ar velvēm segtas noliktavu telpas ZA stūrī. Pārējās puspagraba telpas bija apdzīvotas un domātas kalpotājiem.
Sākotnējo interjeru raksturs visā ēkā bijis pragmatisks, izmantojot vien balsinājumus un tumšu cokolu krāsojumus ar uzšļakstījumiem sienu lejasdaļā. Joprojām aktuāla izrādījusies baroka koka siju-dēļu griestu tradīcija, par ko liecina puspagraba fasetēto siju un profilēto dēļu pārsegumi. Tie uzskatāmi par izcilu un noteikti saglabājamu ēkas vērtību. Savukārt pirmajā stāvā tomēr lietoti 18. gadsimta 3. ceturksnī jau aktuālie apmestie griesti. Šāds tradicionālā un modernā pielietojums attiecīgi kalpu un muižnieku interjeros ir interesants Latvijas arhitektūras vēsturi papildinošs fakts.
2. būvperiods
19. gadsimta otrajā ceturksnī mājas plānojumā notikušas izmaiņas. Starp galvenās nozīmes telpām paplašināja durvju ailas. Agrākās barokālās vienvērtņu durvis aizstāja ar augstām divvērtņu durvīm. Tika nojaukts manteļskurstenis un virtuve pārvietota uz puspagraba stāvu. Joprojām saglabājušās šajā laikā liktās ārdurvis un logi, kā arī divas krāsnis. Bīdermeiera stilistiskā perioda telpu apdares liecības – uz sienām līmētās tapetes – gan zudušas.
3. būvperiods
Ar 19. gadsimta 4. ceturksni saistīta nākošā plānojuma izmaiņu fāze. Piebūvē DA galā varēja izvietot daļu kalpotāju un virtuvi. Priekšnamā iebūvēja vējtveri un uzcēla jaunas kāpnes uz bēniņiem, kur iekārtoja apdzīvojamas istabas. Reprezentācijas telpās, kas izvietotas gar ziemeļaustrumu garenfasādi, uz sienām krāsotas historisma stilistikai raksturīgas greznas polihromas rāmju sistēmas piesātinātos toņos. Krāsoti rāmji konstatēti arī divās puspagraba dzīvojamajās telpās. Zondāžas iegūtie dati pieļauj šo apdaru kompozīciju restaurāciju/rekonstrukciju vairākās istabās. Pirmā stāva dzīvojamās telpās gar dienvidrietumu garenfasādi uz sienām līmētas tapetes. Logailu nišu sānu plaknēs un zem logiem izvietoti koka paneļi ar profilētiem pildiņiem, kuri krāsoti āderējuma tehnikā. Daudzās ailās mainītas durvju aplodas un vērtnes, kuras tāpat āderētas.
4. būvperiods
Pēc agrārās reformas ēku apdzīvojuši vairāki īrnieki. No 1956. gada te iekārtota Sabiles konservu fabrikas strādnieku kopmītne. Ēkas plānojums pielāgots jaunai daudzdzīvokļu kopmītnes funkcijai. Lielākās istabas sadalītas ar starpsienām, aizbūvētas vairākas esošās durvju ailas, izveidotas jaunas durvis, izbūvēti jauni gaiteņi. Jumta stāva galos izbūvēti 4 dzīvokļi ar virtuvēm.
Ēka glabā arī šī perioda iedzīvotāju veidotās trafareta tehnikas ornamentu josliņas un ruļļu trafaretu krāsojumus.
Briņķu Pedvāles muižas kungu nama arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija ir devusi informāciju, kas nozīmīga ne vien konkrētā objekta restaurācijas stratēģijas izstrādē, bet būtiski papildina Latvijas arhitektūras vēstures kopainu.
This post is also available in: RUS