Dr. Arch., arhitekts un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks LMA vēstures institūta žurnālā “Mākslas Vēsture un Teorija” par Mālpils muižas oranžēriju, kas vēl gaida savu atjaunošanu.
Mālpils muiža ir pazīstama plašākai sabiedrībai kā populāra sabiedrisku norišu un ceļotāju atpūtas vieta. Starp Latvijas atjaunoto muižu centriem Mālpils izceļas ar gaumīgu un kvalitatīvi sakoptu vidi, kā arī vērienīgu apbūves un parka ansambli, kurā dominē skaisti atjaunota kungu māja. Raksts veltīt kādai būvei, kas novietota aiz galvenās ēkas dienvidu pusē un pagaidām neizraisa īpašu interesi. Tā ir Mālpils muižas oranžērija, literatūrā saukta arī par “Dārza māju”, kas vēl gaida savu atjaunošanu.
Mālpils muižas Dārza mājas arhitektūrai līdz šim ir veltīts pārāk maz uzmanības. Tā ir labi zināma tikai šauram speciālistu lokam. T. s. Dārza māja celta 1850. gados, iespējams, pēc tam, kad 1856. gadā muižā sāka saimniekot jaunais Aleksandrs fon Grote, kurš, visticamāk, bija dārza ēkas jaunbūves iniciators. Dārza māja ir unikāls Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma piemineklis, kurā apvienotas funkcionāli līdzīgas, bet pēc nozīmes atšķirīgas daļas – siltumnīca un oranžērija.
Latvijas arhitektūras mantojuma stilistiskajā spektrā ēka pārstāv t. s. „Berlīnes skolas vēlīno klasicismu“, kas attīstījās 19. gadsimta pirmajā pusē Vācijā, un tam raksturīgas samērā vienkārši, ģeometriski skaidri apjomi, saplūstot neorenesanses un vēlīnā klasicisma formām. Tajā nav rotājošu elementu pārbagātības. Jaunā oranžērija tobrīd uzskatāma par sava veida stilistisku avangardu, vēl pirms Rīgas jaunā vācu teātra (operas) būves (1863) un Mālpils vecās 18. gs. kungu mājas atjaunošanas. Diemžēl pagaidām nav zināms šīs tobrīd modernās ēkas projekta autors.
Ēka pelnījusi pilnvērtīgu atgriešanos Latvijas kultūras mantojuma rindās gan kā harmonisks Mālpils muižas apbūves un dārza ansambļa papildinājums, gan kā arhitektoniski unikāla ēka pārējo Latvijas un Baltijas muižu oranžēriju vidū.
