Valmieras situācija līdzinās Jelgavas liktenim – kara postījumi nesa neaptveramu zaudējumu, praktiski visas vecpilsētas iznīcināšanu. Laimīgā kārtā Valmieras pati senākā daļa – kādreizējās pils vieta un tās vēsturiskā apbūve – daļēji saglabājās. Kopā ar Sv. Sīmaņa baznīcu tā ir pilsētas vēsturei nozīmīgākā, vērtīgākā daļa. Lielais Ziemeļu karš (1700-1721) robežšķirtne, ar kuru noslēdzās seno viduslaiku nocietinājumu – piļu laikmets. Valmieras pilsdrupas ar apbūvi ir Latvijā spilgtākais piemērs vienam no attīstības virzieniem – pakāpeniskai pilsdrupu teritorijas transformācijai par pilsētas apbūves daļu. Valmieras gadījumā pilsdrupu teritorijas apbūves vēsturi pēc Ziemeļu kara reprezentē unikāla 3 savstarpēji savienotu ēku grupa, kas izveidojusies līdz 19. gadsimta vidum. Pārējo vērtīgo 18. gs. 2. puses un 19. gs. apbūvi veido brīvstāvošas ēkas.
ARHITEKTONISKI MĀKSLINIECISKĀ IZPĒTE
Ēku kompleksa Valmierā, Bruņinieku ielā 1 arhitektoniski mākslinieciskā izpēte veikta Valmieras pilsdrupu revolarizācijas projekta īstenošanas laikā 2020., 2021. gadu mijā. Tās objekts bija 3 ēku grupa, kas savā pašreizējā apjomā izveidojusies pakāpeniski no 18. gs. 30. gadiem līdz 19. gadsimta beigām. Senākā un lielākā ir vidējā ēka, kas zināma kā Valmieras senākā saglabājusies dzīvojamā ēka un plašāk pazīstama kā t. s. “Vecā aptieka”. Laikā no 1756. līdz 1960. gadam ēkā bija aptieka un tā ir viena no 3 senākām ārpus Rīgas esošām aptiekas ēkām Latvijā.
Izpētes laikā, sadarbojoties ar Dr. biol. Māri Zundi, tika veikta dendrohronoloģiskā datēšana. Avotos minēto gada skaitli izdevās apstiprināt un precizēt: “Vecās aptiekas” mājas būvniecība pabeigta 1736. gadā ar lielu ticamību, ka celtniecība sākta 1735. gadā.
Ēka ir Latvijas pilsētās pašlaik senākā zināmā saglabājusies koka ēka, kas celta arhaiskākajā būvveidā – kā guļbūve krusta pakšos ar guļbaļķu zelmiņiem un zem spārenīcas izvirzītiem profilētiem dziedru galiem. Latvijas teritorijā šāds būvveids pastāvēja 18., 17. gadsimtā un, ticami, ka vēl senāk.
VĒSTURES AVOTI
Vēstures avotu apzināšanas rezultātā izdevies koriģēt 20. gadsimta 2. pusē dominējušus pieņēmumus par ēkas īpašniekiem, pirms tā kļuva par aptiekas ēku. Kļūda radās, izmantojot neprecīzu informācijas avotu – E. Zeiberliha publikāciju (1912), kas iekļuva plašākā zinātniskā apritē, nekā vietējā vēstures pētnieka H. Enzeliņa sniegtās ziņas (1934). Pretēji līdzšinējiem uzskatiem, ķirurgs Johans Nikolajs Švarcs 1756. gadā nevarēja pārdot ēku provizoram Reihenavam, kā tas tiek pausts neskaitāmās 20. gadsimta publikācijās, jo bija miris jau 1752. gadā. Patiesais mājas un zemes gabala pārdevējs bija tā brīža īpašnieks J. M. Dolle.
“Vecās aptiekas” ēka celta uz kādreizējās viduslaiku pils mūriem, kas daļēji redzami pagrabā. Saglabājies ēkas apjoms un ārsienas ar sākotnējo durvju un logu ailu vietām, kam nosakāmas dimensijas. Fasāžu baļķi 18. gadsimtā krāsoti sarkani. 19. gadsimta 1. pusē pēc remonta Z fasāde un A gala piebūve krāsota dzeltena. 19. gs. vidū fasādes apšūtas ar horizontāli liktiem tumši zaļi krāsotiem dēļiem, bet gadsimta 2. pusē uz esošā apšuvuma uzlikts jauns, tumši brūni krāsots, apšuvums. 19. gs. beigās Z pusē uzcelts mūra paplašinājums ar pagrabiem 2 līmeņos (iespējams, arhitekts K. Maršners). Izdevies grafiski rekonstruēt sākotnējo plānojuma struktūru, no kuras daļēji saglabājies manteļskurstenis, ārsienas un neliels 4 m garš priekšnama sienas posms. Plānojuma struktūra atbilst t.s. trīsdalījuma principam, kur centrā bija nams – manteļskurstenis, blakus dzīvojamā istaba un galos vairākas neapkurināmas telpas kā kambari. Konstatējams neierasts risinājums ar galveno ieeju ēkā nevis pret manteļskurtseni, bet sāņus. Šādai pieejai nav skaidrojuma, jo pārāk maz kas zināms par senākajām dzīvojamām mājām Latvijas pilsētās. Nozīmīgākā, vizuāli uztveramā, senās ēkas konstrukciju daļa ir pilnībā saglabājies 18. gadsimta siju/dēļu pārsegums un manteļskursteņa bēniņu daļa. 2 aptiekas telpu griestos saglabājusies 19. gs. b./20. gs. s. dēļu apdare. “Vecās aptiekas” jumts sākotnēji segts ar dēļiem, vai, ticamāk, lubām. 19. gadsimtā ēkai bija dēļu jumts, bet gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā ceturksnī jumtam bija darvotas papes segums. Dakstiņi virs 1930. gadu skārda uzlikti tikai 1990. gadu sākumā.
Veiktais pētījums papildina līdzšinējos priekšstatus par Valmieras pilsētas vēsturi un arhitektūru, un ir jauns pienesums zināšanām par Latvijas pilsētu senāko koka apbūvi.