Iecavas muižas klēts ir senākā muižas kompleksa centra apbūves ēka, kas pārdzīvojusi “Napoleona karus” un graujošu karadarbību 20. gadsimtā. Šī ēka ir vēsturiska saikne ar muižas pastāvēšanas laiku 17. un 18. gadsimtā. Domājams, ka ēkas novietnei ir saistība ar vecā muižas centra vietu.
Klēts 2021. gadā.
2021. gada arhitektoniski mākslinieciskās izpētes laikā konstatēts, ka 18. gadsimta 2. pusē celta koka saimniecības ēka ar pagrabu (vai uz jau esoša pagraba), ar divslīpņu jumtu, kam pušļauptas jumtgales un pildrežģa zelmiņi. Galvenajai ZA fasādei bijusi jumta pārkare (paspārne) un, iespējams, šī ēkas fasāde krāsota sarkana, ar pelēkām šuvēm imitējot ķieģeļu mūrējumu. Pašreizējo “vecās mūra klēts” izskatu ēka ieguvusi pēc tam, kad 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs koka ēkas ārsienas nomainītas ar mūra sienām. Ēka pārbūvēta par mūra klēti, atstājot vecās koka ēkas grīdas lāgas, pārseguma sijas, zelmiņus, jumta konstrukciju un paplašināta, galveno ZA fasādi pārceļot par ~1m tālāk.
Koka ēkas funkcija nav skaidra. Iepriekšējās hipotēzes par it kā iesalnīcu 18. gadsimtā nav nedz noliedzamas, nedz apstiprināmas. Kļūdains ir pieņēmums par alus darītavu kā vienīgo 1786. gada inventārijā minēto mūra būvi, jo izrādās, tobrīd šī ēka ir no koka.
18. gadsimta 2. pusē celtā Iecavas muižas “koka ēka” – iespējams, klēts vai iesalnīca. Teorētiska rekonstrukcija pēc 2021. g. izpētes rezultātiem. Par durvju un logu ailām ziņu nav. I. Dirveika rekonstrukcijas zīmējums.
19. gadsimta sākumā veidotai jaunajai muižas centra apbūvei bija augstākas arhitektūras kvalitātes prasības. Apbūves reprezentablo raksturu noteica mūra ēkas vēlīnā klasicisma stilistikā. Parasti veco kok apbūvi nojauc, bet Iecavas gadījumā izdarīts izņēmums. Veco koka ēku daļēji saglabā, pārveidojot jaunā kvalitātē, proti, ar augstāku ugunsdrošību, telpiski plašāku un mākslinieciski izteiksmīgāku, atbilstošu aktuālai stilistikai. Galvenās fasādes kompozīcija, imitējot citviet pazīstamo arkādi, apmetuma rustika, frontona smalki profilētā dzega – tas viss savulaik vedinājis mākslas zinātnieku I. Lancmani izteikt hipotēzi par profesionāla arhitekta, šajā gadījumā Severīna Jensena, līdzdalību nelielas ēkas pārveidošanā.[1] Bet fakts, ka pārveidota koka ēka līdz šim nebija zināms.
Jādomā, ka 19. gadsimta sākumā uz mūra pagraba esošā arhaiskā koka būve bija savu laiku nokalpojusi un, būdama pavisam netālu no grāfa dzīvojamās mājas, neatbilda jaunā laikmeta prasībām. Mūsdienās klēts ir senākā, vēl esošā, Iecavas muižas apbūves ēka.
[1]Lancmanis I. Iecavas muiža. Gross-Eckau. RPM 2001. 19. lpp.