1.daļa interpretējošiem ierakstiem par Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles eksponētajiem artefaktiem. Anotācijas sagatavoja Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles būvpētnieks, Dr. arch. Ilmārs Dirveiks.
VELVES SLĒGAKMENS CILNIS, KURĀ ATTĒLOTS EŅĢELIS VAI APUSTULIS [1]
Pēc mākslas vēsturnieku domām, nav izslēdzams, ka šī traveja* blakus tornim ir bijusi kristību kapela un cilnis ir, visticamāk, 14. gs. akmens kalums. Slēgakmenī attēlota jauna vīrieša seja ar nimbu un apmetņa auduma krokas. Akmens kalums ir saplaisājis un bojāts. Trūkstošajā daļā varēja būt eņģeļa vai apustuļa rokas ar kādu rakstu tīstokli.
Velve un cilnis blakus tornim varēja tikt bojāta torņa sabrukšanas laikā 1482. gadā, vai citu iemeslu dēļ, piemēram, urbjot caurumu lustras iekāršanai. Latvijas viduslaiku būvplastikas kopainā cilnis vērtējams, kā kvalitatīvs akmens kalums.
*Traveja – ar velvi pārsegta telpas daļa starp balstiem (pīlāriem, kolonnām)
EKSPONĒTA SMAILLOKA ARKA AILAI DIENVIDU SIENĀ [2]
14. vai 15 gs. draudzes telpas D sienā izbūvēta laju* ieeja dievnamā no pilsētas puses. Ārpusē ieeja veidota kā perspektīvais portāls ar smailloka pārsedzes arku. Neliels atseguma fragments redzams ārpusē no pagalma puses. 15. gs. sākumā aila aizbūvēta, jo baznīcai piebūvēta Sv. Krusta kapela.
*Lajs (gr. lāos – tauta) – draudzes loceklis, kas nav priesteris vai diakons
KRĀSOTI ĶIEĢEĻI [3]
19. gs. beigās Sv. Jēkaba baznīcā notika plaši pārbūvju un atjaunošanas darbi. Baznīcas draudzes telpas interjeru bagātināja ar izteiksmīgu dekoratīvu krāsojumu. Daudzviet viduslaiku ķieģeļu mūri nosedza ar jaunu plānu apmetumu, uz kura ķieģeļu mūrējumu uzkrāsoja. Šāda pieeja ķieģeļu mūra sienas eksponēšanai pastāv kopš viduslaikiem. 19. gadsimta nogalē to veicināja gan, iespējams, atradumi restaurācijas laikā, gan tā brīža estētiskie priekšstati populārā neogotikas stila ietvaros.
Objektu izvietojums Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles kartogrammā – 1. Velves slēgakmens cilnis; 2. Smailloka arka Dienvidu sienā; 3. Krāsotie ķieģeļi